Sākot no 10. maija spēles pret Kanādu, kasjauns.lv piedāvā jums iepazīties ar eksperta viedokli, kāpēc spēle beidzās tieši tā, nevis citādāk. Likumsakarīgi vai tomēr nejaušība. Kas vainīgs un varbūt pat kurš? Par to visu kasjauns.lv eksperts Ģirts Ankipāns.

1. Spēle mazākumā. Šī ir reize, kad eksperta viedoklim piekritīs visi, kuri redzēja konkrēto spēli. Pirmajā mačā pret Itāliju tieši spēle vairākumā Kanādas izlasei bija vājais punkts, un mūsu treneri droš vien bija izanalizējuši konkrēto maču, savukārt kanādieši treniņā bija izmainījuši savu spēles stilu, spēlējot no augšas uz tā saucamajiem one-timer (no angļu valodas - metiens, neapturot ripu) malās. Mūsu puiši šādam vairākuma veidam nespēja pielāgoties, jo sākumā ielaistie vārti arī nedaudz salauza psiholoģiski. Kad tika pamainīta spēle mazākumā, tad arī kanādieši atgriezās pie savas iepriekšējās taktikas, kura jau izdevās daudz labāk nekā spēlē pret Itāliju.

 2. Noraidījumi. Spēlējot pret šādām komandām, kurām no rokas iet spēle vairākumā, nedrīkst pelnīt noraidījumus. Daži bija strīdīgi, piemēram, Herbertam Vasiļjevam, kad viņš vienkārši cīnījās par ripu līdz galam, daži bija pavisam muļķīgi, piemēram, Andrim Džeriņam, kad puisis vienkārši nesavaldījās un centās pierādīt, ka ir stiprāks, kas ir pilnīgi nepiedodami. Tā nu arī salasījās noraidījumi (kopā 14 soda minūtes, no kurām četri vairākumi realizēti).

3. Spēle vārtu priekšā. Spēlētāji nav pieraduši aktīvai spēlei vārtu priekšā. Šķietami veiksmīgā apakšgrupa šajā pasaules čempionātā nav nemaz tik parocīga Latvijas hokejistiem, kā tas varētu sākotnēji šķist. Visi trīs mūsu pretinieki - Šveice, Kanāda un Itālija spēlē viena veida hokeju – aktīvu un agresīvu spēli vārtu priekšā, bet vairāki mūsu spēlētāji pie šāda stila nav pieraduši, kas savukārt noved pie pozicionālām kļūdām. Ilgstoši spēlējot spēka spēli, sāk zust koncentrēšanās, kas savukārt beidzas ar kļūdām. Abos aizvadītajos mačos mūsu hokejisti neizvairījās no spēka spēles, taču brīžiem vienkārši nenospēlēja taktiski pareizi.

4. Psiholoģiskais faktors. Liela nozīme hokejā ir tam, kā tu iesāc spēli. Ātri zaudēti vārti, kādi tas bija abās aizvadītajās spēlēs, vienmēr atstāj negatīvu iespaidu uz komandas turpmāko spēli. Tu it kā pazaudē ticību saviem spēkiem, bet pretinieks tikai turpina „spiest”, kas atkal liek pelnīt noraidījumus, jo ne vienmēr tu nospēlē tīri, ja pretinieks spēlē aktīvi. Līdzīga situācija ir arī ar vārtsargiem, kurus ne pie kā šajos mačos nedrīkst vainot. Viņiem darba netrūka, jo pretinieks spēlēja ļoti agresīvi, bet, kad tu jau esi ielaidis pāris vārtu, arī viņiem psiholoģiskais „nosēžas”. Tāpēc es pilnīgi atbalstu Oļega Znaroka lēmumu nomainīt Edgaru Masaļski, lai jau laikus sāk atkopties no smagās spēles un gatavoties izšķirīgajai spēlei pret Itāliju.

5. Spēle vairākumā. Mums mājasdarbs attiecībā uz pretinieku spēli vairākumā neizdevās, taču kanādiešiem gluži pretēji. Lai gan mums jau tas savā ziņā visu laiku ir vienāds. Bija problēmas gan ar ieiešanu zonā, gan ar izspēlēšanu, jo pretinieki ļoti cieši slidoja klāt, traucējot izdarīt nākamo darbību. Beigās, kad pretinieks samazināja apgriezienus, viss jau izskatījās tīri labi, vienīgi ripa negāja vārtos. Varbūt varēja beigās dot iespēju pamēģināt spēkus vairākumā arī ceturtajai maiņai (Juris Štāls, Sergejs Pečura, Gints Meija), kuri bija svaigāki par pārējiem un ir guvuši arī abus mūsu vārtus pasaules čempionātā, lai gan tas jau neko nebūtu mainījis. Varbūt vienus vārtus atspēlētu, bet citās spēlēs tāpat izšķirošajos brīžos vairākumā spēlēs citi, un šodienas mača izskaņa kalpoja kā labs treniņš nākamajām cīņām.

Komentārs par nākamo spēli. Visdrīzāk, ne jau spēle vairākumā vai mazākumā izšķirs mača likteni ar Itāliju. Mūsu puišiem jau no pirmās minūtes ir aktīvi jāspēlē, jāuzbrūk, dodot pretiniekiem maksimāli maz iespēju. Jo lielāks būs mūsu spiediens, jo reālāka būs uzvara, savukārt, ja mēs ļausim itāļiem noticēt, ka viņi var „ieķerties”, savus vārtus viņi sametīs.